Tas viss sākās tā ...
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi...
Gāja laiks, un notika ne mazums svarīgu lietu, par kurām var lasīt citās hronikās, bet mūsu stāsts sākas XX gadu simteņa otrajā pusē, jeb precīzāk 1962. gada 11. martā pilsētā, ko par Rīgu dēvē.
Tad, kā gadījās, kā ne, piedzima viens zēns dižajā Rakovsku dzimtā, ko par Aivaru nosauca.
Gāja laiks un zēns pieņēmās spēkā un gudrībā, un raugi, eku šeku, par mūziku sāka interesēties. Un tici vai netici, bet tās skarbākās un skaļākās notis vismīļāk dvēselē aizķērās.
Kad šķēres, kas bija "mataino" bildes un stāstus no avīžu lapām griezušas, bija izdilušas tikpat plānas kā pilnmēness bezmēness naktī, tad Aivara rokas pēc cita instrumenta prasīt prasījās.
Un raugi, par trim sudraba pieclatniekiem, tik spožiem kā debesu zvaigznes ziemas spelgoņa naktī un tik dzidri skanošiem kā jaunavas smiekli, Aivars pie savas pirmās elektriskās ģitāras tika. Tai veselas četras stīgas bija, jo trūkstošās divas bij' rūgtu sakāvi cietušas un nelabu galu ņēmušas tās ģitāras pirmējā saimnieka cīņās ar mūzām.
Bet vai tad vien Nikolajs no Paganīņu cilts bij spējīgs vijoli gandrīz bez stīgām spēlēt. Rakovsku Aivaram arī šāda ģitāra bija pa plecam. Un drīzi vien (pat notīs neskatoties) viņš N. Nosova un V. Šainska "Sienāzīti"* spēlēja. Tas bija pirmais skaņdarbs, kas tapa publikai priekšā stādīts.
Ak, jā, tas viss notika ap to laiku, kad Aivars Rīgas 25. vidusskolā 5.
klasē studēja. Tad arī radās doma, ka grupu radīt vaj'dzētu.
Bet tad kāds gads pagāja (var būt ar' nē) un, klasē sestajā Aivaram mācoties, Jaunatnes teātris izrādi "Bastards" rādīja. Kurš gan spēj pateikt par ko tā bija, bet nosaukums pats Aivaram ģeldīgs šķita. Un dzima doma, ka ja reiz tā notiktu, ka viņam sava grupa būtu, tad "Bastarda" vārdā saukta tā kļūtu.
Vēlāk gan gadījās ķibele cita, jo ne tā loze krita, un Aivars armijā iesaukts tika. Tažu nebija nelaime šī gluži bez laimes, un tika viņš piepulcēts mūziķu saimei. Bij' igauņu zemē tam jādienē un ansamblī "Zvaigznīte" jāspēlē. Tā mijās dienests ar brīvsoļiem, līdz atgriezās viņš pie savējiem.
Te "atskaņu" hronikai jābeidzas, kaut sākusies īsti tā nebija. Taču "Bastarda Hronika" turpinās un arvien skaļāki ieskanās.
Atgriežoties no dienesta
Aivars Rakovskis spēlē tādās grupās kā "Pulss", "Meloss", pēc Armanda
Alkšņa aiziešanas arī "Credo",un kopā ar Adrianu Kukuvasu, taču
muzikālās ambīcijas visā pilnībā tiek realizētas paša izveidotajā "Bastardā",
kas kļūst par daudzu šodien pazīstamu mūziķu pulcēšanās "vietu".
80-os gados "Bastards"
neapšaubāmi top par vienu no interesantākajām grupām Latvijā, kas spēj aizraut
klausītājus ne vien Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Tā piemēram par kādu
koncertu Lietuvā atskaņas bija dzirdamas pat "Amerikas Balsī".
Rīgas Rok-kluba pastāvēšanas laikā (~1984-1986) "Bastards" izpelnās pastiprinātu uzmanību no valsts drošības iestāžu puses, pēc tam, kad atklātībā nonāk dziesmas ar Vizmas Belševicas vārdiem no tobrīd cenzūras no apgrozības izņemtā dzejoļu krājuma "Laikmeta Gredzeni" - "Vilku dziesma", "Pelnrušķīte" un "Mūžīgie Don Kihoti"
Klausies 1984. gadā
tapušo "Pelnrušķīti" 1998. gada ierakstā
Radošie meklējumi, mijiedarbībā ar koncerttūrēm un grupas līdera Aivara Rakovska paralēlajiem projektiem (piem., pašrocīgas mājas būvniecības) noved arī pie regulārām grupas sastāva maiņām.
Pavisam
droši var apgalvot, ka "Bastards" ir viena no solistiem bagātākajām
grupām. To skaitā ir Ojārs Suvorovs, Ēriks Baķis (83), Ivo Fomins
(85), Jānis Veide (88), Pēteris Tilss (93), kā viesmuzikants projektā
piedalījies Alex (95), 95. - 98. g. Ēriks Budēvics. Taču
tie nebūt nav visi, kas kopā ar "Bastardu" dziedājuši vai
spēlējuši.
Viens no savdabīgākajiem
sastāviem ir izveidojies kādas Vācijas koncerttūres laikā kopā ar
leģendāro Toniju Šeridanu (pilnā vārdā Anthony Esmond Sheridan McGinnity
), kurš savā laikā ir apmācījis Džordžu Harisonu ģitāras spēles gudrībās,
un 1961. gadā viņš un "The Beatles" Hamburgā bieži uzstājās
kopā, pie tam "The Beatles" spēlēja kā pavadošā grupa. (Šeridana "My
Bonnie" singlu ierakstot "The Beatles" pat parādās ar nosaukumu "The Beat
Brothers") Redzot spēlējam "Bastardu",
Tonijs Šeridans nekavējoties piepulcējās grupas mūziķiem tā radot vienu traki savdabīgu
sastāvu. Šamais ir Šeridans (arī
acenēs)
Patiesi liels ieguvums "Bastarda" skanējumam ir 1994. gadā grupā
ienākušais Jānis Valters (attēlā pašā centrā), kura
meistarīgās taustiņinstrumentu partijas, mijoties ar elegantajiem ģitāras
rifiem, ir radījušas šodien pazīstamo "Bastarda" skanējumu. Būdams neapšaubāmi
labākais latviešu taustiņinstrumentālists Jānis Valters līdzās darbībai
"Bastardā" ir arī radījis lieliskus solo projektus (viens no izcilākajiem ir CD
"Nippon" jeb "Japan", kas gan Latvijā pagaidām nav plaši tiražēts un vēl tikai
gaida savu atzinību), kā arī ir piedalījies citos projektos, kā piemēram "Opus
Pro", "Holy Lamb", u.c.
Pēc tam, kad pēc 1995. gada Vācijas koncerttūres no grupas aiziet bundzinieks Juris Veremejs un basists Uldis Krūmiņš (abi šobrīd spēlā "Opus Pro") un sastāvā ienāk Ēriks Budēvics ( ex Dr. Fausts, Deserts, šobrīd "Hameleoni"), darbs turpinās trijatā, un Jānis Valters ir tas uz kura pleciem gulstas ne tikai taustiņinstrumenti, bet arī ritma sekcijas programmēšana.
Arī šobrīd Aivars Rakovskis un Jānis Valters ir tie divi vaļi, ap kuriem pulcējas pārējie, un kas uz saviem pleciem notur "Bastarda" skanējumu tam raksturīgajā kvalitātē.
Grupā iesaistoties pieredzes bagātajam basa virtuozam Aleksandram Roģioņenko un bungu meistaram Ērikam "Čērčilam" Červinskim ("Holy Lamb") kā arī jaunajai, bet ideju bagātajai Agnesei Rakovskai, "Bastards" atkal no jauna pārsteidz ar svaigu un vēl nebijušu skanējumu.
Taču stāsts turpinās.....