Pērles nepateicīgajiem

  Janvāra beigās un februāra sākumā padomju roka cienītājiem tika parādīts liels gods — Maskavā un Ļeņingrada koncertēja pasaules elites klases mūziķis — zviedru ģitārists Ingvi Maimstīns ar grupu «Rising Force».

 

Viņš dzimis 1963. gada 30. jūnija mūziķu ģimene. Pirmoreiz ģitāru rokās paņēmis piecu gadu vecumā pēc Džimija Hendriksa koncerta noskatīšanās Zviedrijas TV. Spēlēdams akustisko ģitāru, apgūst spēles ābeci, un jau desmit gadu vecumā vispāratzītā roka ģitāristu autoritāte Ričijs Blekmors viņam šķiet «noiets etaps». Vēlāk Maimstīns ļoti aizraujas ar klasisko mūziku, it īpaši ar Baha sacerējumiem. Muzicē dažādās zviedru rokgrupās. Te jāatzīmē, ka viņa mūzikā un spēles stilā joprojām saglabājusies kā Blekmora, tā klasiskās mūzikas ietekme. Pirmais ievērojamākais veikums ir kopdarbība ar grupu «Alcatraz», bez tam sadarbojies arī ar kādreizējo «Van Halen» dziedātāju Deividu Lī Rotsu.

 

1984. gadā tiek likti pamati grupai «Rising Force». Tās pašreizējā sastāva darbojas arī citi sevi jau agrāk apliecinājuši mūziķi, piemēram, bijušas «Rainbow» solists Džo Lains Tērners. Pēdējos gados Malmstīns izvirzījies par neapstrīdamu līderi ne tikai savā «Rising Force», bet arī pasaules labāko smagā roka ģitāristu vidu. Nu viņš spēlēja arī Padomju Savienībā.

 

Cerību spārnots, uz Ļeningradu devos arī es. Bez īpašām grūtībām iegādājos biļetes uz diviem koncertiem.

 

3. februāris, īsi pirms koncerta grupas menedžeris cienījamai publikai atgādina par elementārām uzvedības normām kā priekšnosacījumu koncerta veiksmīgai norisei (nemest uz skatuves korķus, kartupeļus, krūšturus u.tml.).

Koncerts sākās ar grupas pērnā diska «Odyssey» dziesmu «Rising Force».

Tālāk seko neizstāstāmais, sajūsmu izraisa pilnīgi viss, visa uzstāšanās visos aspektos. Fantastiska mūziķu meistarība un atdeve, nevainojams skanējums, kolosāls «show».

Grūti iedomājams un vēl grūtāk aprakstāms emocionāls saviļņojums.

Gandrīz divarpus stundas ilgā koncerta noslēgumā pēc nebeidzamiem publikas pieprasījumiem atmiņā tika atsaukti gan klasiski '«Rainbow», gan «Deep Purple» skaņdarbi.

 

4. februāris. Pretstatā iepriekšējai sajūsmai, šoreiz jārunā par darvas pilienu medus mucā jeb dažu indivīdu trulumu, elementāras kultūras un cieņas trūkumu, kā arī pilnīgu mūzikas neizpratni, kas spēj pilnīgi sabojāt noskaņojumu visiem pārējiem — kā uz skatuves, tā zālē esošajiem.

Un nav brīnums, ka Džo Tērners, par laimi tomēr izvairīdamies no degošas brīnumsvecītes lidojuma tieši seja, vairs tik vien spēja kā nokliegt: «Fuck you!» — un pamest skatuvi, tā pārtrau-cot vēl pat lāgā neuzsākto koncertu.

Turpmākās divdesmit piecas minūtes zālē maksimāli nokaitētā atmosfērā, nemitīgi skanot saucieniem, no kuriem drukājamākais bija: «Ubeite jevo!» — notika vainīgo noskaidro-šana.

 Kad kārtības sargi beidzot vienu no kretīniem izveda ārpus zāles (par viņa tālāko likteni neko nezinu),  publika vārda tiešā nozīmē, ceļos krizdama, izlūdzās koncerta turpinājumu.

Taču vairs nebija neka no tās burvības, kas valdīja iepriekšējā dienā. Mūziķi nevainojami nospēlēja paredzēto nošu daudzumu, tā arī necenšoties publiku aizraut ar savu degsmi.

Kontakts bija zudis. Palicis tikai drausmīgais kontrasts starp to, ko mūziķi bija gatavi dot un publika — ņemt.

 

Žēl, bet liekas, ka šīs grupas atkal uzstāšanās mūsu valstī nu ir līdzīga nullei. Bet var būt, ka tas ari ir pareizi — īstu pērļu pasaulē nemaz nav tik daudz, lai tās «bārstītu priekšā katram nejēgam. Skumji tikai, ka jācieš visiem.

Taču tiem, kas grib iegūt priekšstatu par «Rising Force» un Ingvi Malmstīnu. vēl nav par vēlu iegādāties firmas «Melodija» izdoto plati «Trilogy».

 

AIVARS RAKOVSKIS

Padomju Jaunatne, Sestdien, 1989. gada 11. februārī