Kara likums

Ženēvas un Hāgas konvencijas

1. Kara likuma jēdziens.

Starptautiskās tiesības nekad nav aizliegušas spēka pielietošanu un neaizliedz to arī tagad. Mūsdienās spēka pielietošanas kritēriji ir darbības saskaņošana ar ANO Statūtu 51.pantu, kas atļauj lietot spēku pašaizsardzības nolūkos. Tomēr bez tam spēka pielietošanu reglamentē arī tā saucamās “ humanitārās tiesības “.

Humanitārās tiesības pirmajā acu uzmetienā varētu reducēt uz principu JUS AD BELLIM, respektīvi, tiesības uz kara vešanu spēka pielietošanu. Taču mūsdienu starptautiskās tiesības noliedz nesankcionētu spēka pielietošanu. ANO Statūtu 2.panta 2.daļu nosaka, ka valstīm to savstarpējie strīdi jāatrisina ar mierīgu līdzekļu palīdzību. Statūtu 2.panta 2.daļa deklarē, ka “ valstīm jāattur no spēka pielietošanas savstarpējās attiecības pret citu valstu teritoriālo integritāti un politisko neatkarību, ka arī jebkurā citā veidā, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju mērķiem “.

Mūsdienu starptautiskās tiesības pieļauj spēka pielietošanu starptautiskajās attiecībās vienīgi pašaizsardzības nolūkos, kas noteikts ANO Statūtu 51.pantā. Spēku var tiesiski pielietot arī Drošības padomes miera un starptautiskās drošības nodrošināšanas pasākumu ietvaros. Tāpēc mūsdienu humanitārās tiesības ir vienīgi JUS IN BELLUM, respektīvi, humanitārās tiesības ir juridisku principu un normu sistēma, kas reglamentē attiecības starp karojošām valstīm, to tiesības un pienākumus, neitrālo valstu tiesības un pienākumus militāro konfliktu laikā, kā arī attiecības starp karojošajām un neitrālajām valstīm.

Starptautiskās humanitārās tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kas reglamentē arī karojošo pušu kara vešanas metožu izvēli, civiliedzīvotāju un to īpašuma, kombatantu un nekombatantu, kā arī slimo un ievainoto statusu militārā konflikta laikā.

Kas ir taisnīgs un kas netaisnīgs karš ?

Sv. AUGUSTĪNS ( 354 – 430 ) – par taisnīgu uzskata tādu karu, kad uzbrucējam tika atmaksāts par viņa pārdarījumiem vai arī atņemts tā laupījums.

Pirmo mēģinājumu kodificēt starptautiskās humanitārās tiesības izdarīja HUGO GROCIJS ( 1583 – 1645 ) “ Domstarpības starp valstī vienmēr risināja ar spēka palīdzību, taču karš nav savienojam ar tiesībām “.

Grocijs bija pārliecināts, ka jāpastāv tiesību normām, kas reglamentē valstu savstarpējās attiecības un kara vešanas principus arī kara laikā. Viņš rakstīja: “ Ne tikai nevar piekrist tam, ka ar kara sākšanos izzūd visas tiesiskās saistības, bet pat nav vēlams ne uzsākt karu citādi kā taisnīguma īstenošanai, ne turpināt uzsākto karu citādi, kā vien ievērojot tiesību un taisnīguma noteiktās robežas “.

Mūsdienu starptautisko tiesību speciāliste REBEKA VOLLESA “ Mūsdienu starptautiskās tiesības var aizliegt spēka pielietošanu, bet starptautiskās tiesības nav spējīgas izslēgt spēka pielietošanu lielākā mērā, kā valstu iekšējās krimināltiesības var novērst slepkavību .”¹

Humanitāro tiesību kodifikācijas sākums mūsdienu tiesībās datējams ar tā saucamo Lībera kodeksu ( LIEBER CODE ), kurš nosaukts tā autora vārdā, profesors Frensisa Lībera vārdā. Šis kodekss ieguva spēku ar ASV prezidenta dekrētu pilsoņkara laikā, un ASV to tālāk pielietoja vismaz 50 gadus. Kodekss kalpoja par paraugu Briseles konfidencē, kur izskatīja sauszemes kara reglamentācijas jautājumus. Šīs konferences 1899.gadā pieņemto deklerāciju neviena valsts tā arī neratificēja. Deklarācija kalpoja par pamatu Hāgas 1899.gada Starptautiskajai konvencijai par sauszemes kara likumiem un paražām² un tai sekojošajai 1907.gada Hāgas konvencijai par sauszemes kara likumiem un paražām³. ar to pielikumiem. Šie noteikumi arī patlaban veido sauszemes kara pamatprincipus.

Abu konvenciju būtība ierobežo pretinieka karavīru ievainošanas veidus, aizliedzot mērķtiecīgi ieplānotu nevajadzīgu mocību radīšanu pretiniekam ar ieroču, ložu un citu kara materiālu palīdzību. 1899.gadā Hāgas konferences laikā pieņēma divas konvencijas ( I un II ), kas reglamentēja kara vešanu un noteica aizliegto ieroču veidus⁴.

^1	Rebecca M.M Wallace, “ International Law “, Sec.ed., London, Sweet&Maxwell ( 1992 ).
^2	International Convention with Respect to the Law and Customs of War on Land. The Hague, July 29. 1899; T.S. 11 ( 1901 ); Cd.800.
^3	Convention Concerning the Law and Customs of War on Land. The Hague, October 18, 1907; T.S. 9 ( 1919 ); Cd. 5530.
^4	Hague Conventions I and II.

Vienlaicīgi tika pieņemtas vairākas deklarācijas, kas aizliedz bombardēšanu no gaisa baloniem, smacējošas gāzes un sprāgstošās lodes.

1906.gadā pieņēma Hāgas konvenciju par karojošo armiju ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu⁵. 1907.gada Hāgas konferences laikā pieņēma vēl 13 konvencijas, kas reglamentēja kara sākšanas noteikumus, neitrālo valstu tiesības un pienākumus, tirdzniecības kuģu pārvēršanu karakuģos, jūras zemūdens kontakta mīnu izlikšanas kārtību un bombardēšanu no karakuģiem kara laikā⁶. Vienīgā no Hāgas konvencijām, kas netika ratificēta, bija XII par prīžu tiesu izveidošanu.

Šīs Hāgas konvencijas būtībā kodificēja tajā laikā pastāvošās paražu tiesības⁷.

KARADARBĪBAS UZSĀKŠANA

Parasti pirms naidīgo attiecību eskalācijas līdz kara vai karadarbības sākumam valstis viena otras nedraudzīgās vai naidīgās politikās pārtraukšanai pielieto dažādas brīdināšanas metodes. Tās var būt:

1. Brīdinājums ar diplomātiskās notas palīdzību;
2. Muitas tarifu paaugstināšana;
3. Nedraudzīgās ārvalstu diplomātu vai pilsoņu režīma pasliktināšanā;
4. Ekonomiskais embargo;
5. Mobilizācija;
6. u.c....

Šos pasākumus, kas ir starptautisko tiesību ietvaros, sauc par retorsijām.

Atbildei uz otras puses prettiesisku spēka pielietošanu var tikt organizētas arī represārijas, kas citādi būtu starptautisko tiesību pārkāpums, bet, ja tās notiek kā atbilde uz otras valsts tiesībpārkāpumu un domāts tās prettiesiskās rīcības pārtraukšanai, tad šis pasākums notiek saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Represārijas var ietvert spēka pielietošanu pret otras valsts:

1. Pilsoņiem;
2. Juridiskajām personām;
3. Īpašumu;
4. Kuģiem;
5. Vai pat teritoriju.

Tā ir tiesiska, ja darbība notiek pašaizsardzības kārtībā⁸.

^5	Latvija pirms kara pievienojās šai konvencijai.
^6	Hague Convention III, V, VII, VIII, and IX.
^7	G.Von Glahn, op.cit., p.610.
^8	W.Bishop, op.cit., pp. 901-902.

Represijām jābūt atbilstošām pirms tam notikušajam otras puses tiesībpārkāpumam, Kā prettiesisku represiju piemēru var minēt 1914.gada Verakrusas precedentu, kad ASV jūras spēki izsēdās šajā Meksikas ostā un okupēja to atbildei uz meksikāņu varas institūciju atteikumu salutēt amerikāņu karogam. ASV prezidents un Kongress attaisnoja šo akciju, bet Meksika atbildes pasākuma kārtībā izraidīja ASV pilnvaroto lietvedi un kvalificēja šo amerikāņu desantu kā kara inspirēšanu ar Meksiku⁹.

Hāgas 1907.gada III konvencijas I pants deklarē: “ Dalībvalstis atzīst, ka naidīgas akcijas starp tām nedrīkst sākties bez iepriekšēja vai nu pamatotas kara pasludināšanas, vai ultimāta veidā “¹⁰. Tomēr praksē šī norma nebūt ne vienmēr tiek ievērota.

Starptautiskās paražu tiesības pirms Pirmā pasaules kara neaizliedza valstīm jebkurā laikā uzsākt karu. Tomēr Hāgas 1907.gada Konvencijas par karadarbības atklāšanu reglamentē kara pieteikšanas kārtību. Kara pieteikšana pat tad, ja tā nav saistīta ar karadarbību, juridiski nozīmē mierīgo attiecību pārtraukšanu, diplomātisko un konsulāro attiecību pārtraukšanu un kara sākumu. Uzsākot karu, pretinieka diplomātiskais un konsulārais personāls tiek atsaukts vai apmainīts caur trešajām valstīm.

Karadarbības sākuma vai kara pieteikšanas tiesiskās sekas ir visu normālo mierīgo attiecību pārtraukšanu starp pusēm. Karojošo pušu pilsoņu tiesību pārstāvību un diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību ēku aizsardzību var uzņemties kāda trešā valsts. Pretinieka valsts un pilsoņu īpašumu var konfiscēt.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām internēšana ( latīn. iekšējs – internus ) ir īpašs brīvības ierobežošanas piespiedu režīms, kuru viena karojošā puse pielieto pret otras karojošās puses pilsoņiem – civilpersonām vai neitrāla valsts pret tās teritorijā nokļuvušajām karojošo pušu militārajām personām.

Saskaņā ar 1949.gada Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā karojošās puses var internēt ārvalstniekus, ja tās nepieciešams valsts drošības garantēšanai.

Valstij nekavējoties jāatbrīvo internētie līdz ar internēšanu izraisījušo apstākļu izzušanu. Karadarbībai izbeidzoties, internētajām personām jāļauj atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā.

KARADARBĪBAS ARĒNA

Karadarbības arēna ir karojošo pušu sauszemes un jūras teritorija un gaisa telpa virs tās, kā arī atklātā jūra un gaisa telpa

^9	Hackworth, “ International Law “, N.Y. ( 1943 ) p. 153.
^10	Moore, “ International Law “, Wasington ( 1906 ) p.171.

virs tās, kur vienīgi karojošās puses ir tiesīgas veikt karadarbību.

Karadarbības arēnu nedrīkst izplatīt uz neitrālo valstu sauszemes un jūras teritoriju un gaisa telpu virs tās, tāpat arī uz neitralizētu teritoriju, kuras režīms noteikts īpašā starptautiskā līgumā.

NEITRALITĀTE

Neitralitāte kara laikā ir tiesiskais statuss, kam raksturīga atteikšanās piedalīties militāros blokos miera laikā un karadarbībā kara laikā. Izšķir neitralitāti kara laikā jeb tā sauc eventuālo neitralitāti un pastāvīgo neitralitāti.

Eventuālās neitralitātes gadījumā valsts nepiedalās kādā atsevišķā karā ne patstāvīgi, ne arī kādas valsts pusē.

Karojošo pušu pienākumus ir ievērot neitrālās valsts suverenitāti un atturēties no jebkādiem naidīgiem aktiem pret to.

Neitrālas valsts statusu kara laikā nosaka 1907.gada Hāgas V konvencija par neitrālo valstu un personu tiesībām un pienākumiem sauszemes karā¹¹ , XIII konvencija par neitrālo valstu tiesībām un pienākumiem jūras karā¹² un 1945.gadā Londonas deklarācija par jūras kara tiesībām. Saskaņā ar šiem aktiem karojošās puses nedrīkst izplatīt karadarbību uz neitrālas valsts teritoriju, transportēt caur to savu karaspēku, kara tehniku un kara materiālus, formēt tur karaspēka vienības. Neitrālas valsts pienākums ir internēt savā teritorijā nokļuvušās karojošo pušu karaspēka vienības, karakuģus un lidaparātus.

Ar pastāvīgo neitralitāti saprot atteikšanos piedalīties jebkuros militāros konfliktos un blokos un izvietot savā teritorijā ārvalstu militārās bāzes.

Izšķir garantētu un negarantētu pastāvīgo neitralitāti.

Garantētā ir Šveices neitralitāte, kuru nosaka Vīnes 1815.gada kongresa lēmumi un 1915.gada Parīzes Akts par Šveices pastāvīgās neitralitātes garantēšanu un tās teritorijas neaizskaramību.

Austrijas pastāvīgo neitralitāti garantē arī 1955.gada Valsts līgums par neatkarīgas un demokrātiskas Austrijas atjaunošanu.

Maltas pastāvīgo neitralitāti nosaka tās valdības 1981.gada deklarācija, kas ņemta vērā EDSA Madrides tikšanās laikā.

Zviedrija savā ārpolitikā līdz pēdējam laikam ievēroja tā saucamo “ Tradicionālo neitralitāti “, ar kuru saprata nepievienošanos militāriem blokiem miera laikā un neitrāli kara laikā. Taču mūsdienu realitātes un atsevišķas nelielas valsts nespēja nosargāt savu neitralitāti

^11	Convention V with respect to the rights and duties of neutral powers and persons in war on land.
^12	Convention XIII concerning the rights and duties of neutral powers in naval war.

liela daudznacionāla militāra konflikta laikā, kā arī Zviedrijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir likusi tai pārskatīt savu agrāko koncepciju.

Šveice, Zviedrija un Somija balstīja savu neitralitāti uz spēcīgu un efektīvu aizsardzību un samērā lieliem militāriem izdevumiem.

KARĀ DARBOJOŠĀS PERSONAS UN TO TIESISKAIS STATUS.

Ikvienā karā ir noteiktas darbojošās personas, kuru juridiskās definīcijas dotas humanitārajās tiesībās. Vienas no svarīgākajām personām sekmīga kara vešanai ir spiegi, izlūki un diversanti. Visiem zināmais ir Napoleona Bonaparta teiciens, ka viens labs spiegs ir vairāk vērts nekā vesela divīzija..

Pēc 1907.gada IV Hāgas konvencijas par sauszemes kara tiesībām un paražām¹³ pielikuma XXIX panta kara spiegs ir “ Tāda persona, kura darbojas slepeni vai aiz maldinoša aizsega, vāc vai tiecas vākt ziņa vienas karojošās puses teritorijā ar mērķi paziņot tās otrai karojošai pusei “.

Konvencijas I papildu protokols precizē – ja karojošās puses rokās krīt otras karojošās puses kara spiegs, kas nodarbojas ar ziņu vākšanu, tad viņš nebauda šīs Konvencijas aizsardzību kā kara gūsteknis un ar viņu var apieties kā ar spiegu.

Karalauka militārie izlūki, kas atšķirībā no spiegiem valkā savas armijas formu, nepielieto slepenas metodes, krītot pretinieka rokās, netiek uzskatīti par spiegiem un bauda karagūstekņu statusu ( 46.pants ).

Algotņi ir ārvalstu pilsoņi, kas brīvprātīgi iestājas koloniālu, rasistisku un citu antidemokrātisku, noziedzīgu režīmu karadienestā, lai par samaksu cīnītos pret tautu politisko vai nacionālo pašnoteikšanos.

Saskaņā ar ANO ĢA 1979.gada 14.decembra rezolūciju algotņi apdraud starptautisko mieru un drošību, to darbība pielīdzināma slepkavībām, pirātismam, genocīdam un ir un noziegumam pret cilvēci.

1977.gada I papildus protokola pie 1949.gada Ženēvas konvencijām par kara upuru aizsardzību¹⁴ 47.pants. paredz, ka algotņi patiesībā piedalās karadarbībā ar mērķi iegūt no tā materiālu atalgojumu, kurš ir būtiski lielāks par to, ko saņem attiecīgajā armijā karojošie šīs valsts pilsoņi.

Algotnis nav nevienas karojošās puses pilsonis, ne arī pastāvīgais iedzīvotājs. Viņu nav arī savas pilsonības valsts komandējusi uz karojošās puses militārajiem spēkiem kā militāro padomnieku, un viņš neietilpst

^13	Law and Customs of War on Land. See 36 Stat. 2277.
^14	Latvija pievienojās šim konvencijām ar 1991.gada 20.novembra Augstākaš Padomes lēmumu. Spēkā no 24.06.92. Valdības Vēstnesis. 04.08.91.

to personālsastāvā. Algotnim nav tiesību uz kombatantu vai karagūstekņu statusu, respektīvi, tie nav starptautisko humanitāro tiesību aizsardzībā.

ANO ĢA 1969.gada 20.decenbra un 1973.gada 12.decenbra rezolūcija 3103 ( XXVIII ) kvalificē algotņus par kriminālnoziedzniekiem. Francija algotņus izmantoja nacionālās atbrīvošanas karu laikā Vjetnamā un Alžīrā. Krievijas algotņi karoja Dienvidslāvijā.

Atšķirībā no algotņiem brīvprātīgie karo citas valsts armijā aiz pārliecības. Brīvprātīgie par to nesaņem samaksu, bet vienīgi uztura naudu.

Ķīlnieki ir personas, kuras tiek sagrābtas vai aizturētas, piedraudot viņām ar nāvi vai citu kaitējumu, lai piespiestu trešo pusi – valsti, fizisku vai juridisku personu – rīkoties kādā noteiktā veidā, samaksāt naudu, izdot kādas personas vai atturēties no noteiktas darbības, apsolot par to ķīlniekus atbrīvot. Otrā pasaules kara laikā ķīlniekus masveidā saglabā Vācijas. Vēlāk ar ķīlnieku sagrābšanu sāka nodarboties teroristi.

Ķīlnieku ņemšana aizliedz:

- I – IV 1949.gada Ženēvas konvencijas¹⁵ un to 1977.gada II protokola 3.panta ( b ) punkts¹⁶;

- 1970.gada Konvencija par pretlikumīgu gaisa kuģu sagrābšanu;

- 1971.gada Konvencija par cīņu ar pretlikumīgiem aktiem, kas vērsti pret civilās aviācijas drošību;

- 1973.gada Konvencija par noziegumu novēršanu un sodu par tiem noziegumiem, kas vērsti pret personām, kuras bauda starptautisko aizsardzību;

- 1979.gada ANO Starptautiskā konvencija par cīņu ar ķīlnieku sagrābšanu.

Šī Konvencija kvalificē šo prettiesisko darbību kā noziegumu un uzliek dalībvalstīm par pienākumiem nodot tiesai jebkuru personu, kas vainīga šajā nodarījumā, ja tā netiek izdota citai valstij. Konvencija pieļauj neizdot šādus noziedzniekus vienīgi tad, ja ķīlnieku sagrābšana notikusi aiz politiskajiem motīviem.

^15	Visas četras konvencijas Latvijai spēkā no 24.06.92. Valdības Vēstnesis. 04.12.91.
^16	Latvija ievienojās 29.08.91. Latvijai spēkā no 13.05.92. Valdības Vēstnesis. 23.03.92.

IEVAINOTIE UN SLIMIE

Tā kā arī Otrā pasaules kara laikā humanitāro tiesību normas tika rupji pārkāptas, tad to attīstības gaitā pēckara periodā 1949.gadā pieņēma Ženēvas konvencijas par Kara upuru aizsardzību. Šīs tā saucamās “ Ženēvas humanitārās konvencijas “ ir četras. Pirmā ir Konvencija par aktīvajā armijās ievainoto un slimo likteņa uzlabošanu, bet otrā Konvencija par ievainoto, slimo un personu, kas cietušas kuģu katastrofās bruņoto spēku sastāvā uz jūras, likteņa uzlabošanu. Abas konvencijas uzliek dalībvalstīm par pienākumu vienādi rūpēties par visiem ievainotajiem, slimajiem un kuģu katastrofās cietušajiem, neskatoties uz to ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, nacionālo vai sociālo izcelsmi, politisko un citu pārliecību. Vēl vairāk, I konvencija 1977.gadā II protokola 3.pants lika pret nacionālo atbrīvošanās kustību pārstāvjiem vai “ dumpiniekiem “ izturēties tāpat kā pret kombatantiem¹⁷.

Attiecībā uz visiem slimajiem un ievainotajiem, neskatoties uz to, kurai karojošajai pusei tie pieder, aizliegts:

- Izdarīt ar tiem medicīniskus un zinātniskus eksperimentus;

- Ņemt no viņiem audus vai orgānus pārstādīšanai;

- Slepkavot, sakropļot, nežēlīgi apieties, spīdzināt vai mocīt, ņemt tos par ķīlniekiem, apdraudēt cilvēcisko cieņu, tajā skaitā apieties pazemojoši vai apvainojoši;

- Tiesāt un pielietot sodus bez iepriekšējā tiesas sprieduma, kuru pieņēmusi pienācīgā kārtā izveidota tiesa, ievērojot visas procesuālās garantijas.

Ievainoto un slimo režīms attiecas arī uz personām, kas seko karaspēkam, bet neietilpst tā sastāvā, respektīvi, uz kara korespondentiem, darba komandu personālsastāvu, kuriem uzlikta par pienākumu bruņoto spēku sadzīves apkalpošana, uz tirdzniecības flotes ekipāžām un neokupētās teritorijas civiliedzīvotājiem, kuri, ienaidniekam tuvojoties, stihiski ķeras pie ieročiem cīņai ar iebrucēju karaspēku, ja tie atklāti nēsā ieročus un ievēro kara likumus un paražas.

Pēc katras kaujas pusēm nepieciešams veikt pasākumus slimo un ievainoto meklēšanai, to aizsargāšanai pret aplaupīšanu un sliktu apiešanos. Sanitārās iestādes, to personāls un transports bauda aizsardzību un nedrīkst kļūt par uzbrukuma objektiem.

Sanitārās daļas, kas nokļuvušas pretinieka varā, saskaņā ar humanitārajām tiesībām saglabā savu materiālo daļu un personālsastāvu.

^17	Geneva Convention for the Amelioration of the condition of Wounded, Sick and Shipwrecked Members of Armed Forces at Sea.

KARAGŪSTEKŅU REŽĪMS

Karagūstekņus režīms noteikts:

- 1907.gada VI Hāgas konvencijas pielikumā – “ Nolikums par sauszemes kara likumiem un paražām “;

- !949.gada Ženēvas konvencijā par apiešanos ar karagūstekņiem;

- 1949.gada Ženēvas konvencija par kara upuru aizsardzību un tās 1977.gada papildu protokols¹⁸.

Saskaņā ar šo Konvenciju karagūstekņi ir kombatanti un nekombatanti, kurus kara laikā saņēmis gūstā pretinieks un kuru statusu nosaka starptautiskās humanitārās tiesības.

Šis režīms neattiecas uz gūstā kritušajiem algotņiem, kam nav starptautisko humanitāro tiesību aizsardzība.

Saskaņā ar šiem aktiem karagūstekņiem vienmēr jāapietas humāni, bez diskriminācijas pēc rases, etniskām, nacionālajām, reliģiskajām, politiskajām, sociālajām vai citām pazīmēm.

Karagūstekņus nedrīkst nogalināt, spīdzināt, sakropļot, izdarīt ar viņiem medicīniskus un zinātniskus eksperimentus, iebiedēt vai pazemināt to cilvēcisko cieņu, kā arī konfiscēt to personiskajā lietošanā esošos priekšmetus.

Karagūstekņiem ir tiesības uz to personības un goda cienīšanu, viņi atrodas pretinieka valdības varā, un tā sedz izdevumus par viņu uzturēšanu. Karagūstekņi jāizvieto nometnēs, kurās apstākļi nav sliktāki kā pašu karaspēkam tajā pašā rajonā. Ierindas karagūstekņus var iesaistīt darbā, kam nav sakara ar militārajām akcijām. Parasti šis darbs ir saistīts ar lauksaimniecību, transportu, savas nometnes iekārtošanu, uzturēšanu kārtībā un pārvaldīšanu.

Karagūstekņiem jāievēro vietējā likumdošana, kas ir spēkā gūstā turētājas valsts armijā. Karojošās valstis jānodibina speciāli biroji karagūstekņu sarakstu nodošanai pretiniekam. Karagūstekņi jāatļauj sarakste ar ģimeni un paciņu saņemšanu. Par tiesībpārkāpumiem karagūstekņus var sodīt tikai kara tiesa. Kolektīvie sodi viņiem nav piemērojami.

^18	Otrajam papildu protokolam par nestarptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību Latvija pievienojās 20.11.90. Valdības Vēstnesis. 04.12.91. Spēkā no 24.06.91.

CIVILIEDZĪVOTĀJU STATUSS

Civiliedzīvotāju statuss reglamentēts 1907.gada IV Hāgas konvencijā un Ženēvas IV konvencijā par apiešanos ar civiliedzīvotājiem kara laikā.

Saskaņā ar šiem dokumentiem civiliedzīvotāji ir personas, kas nepieder ne pie kombatantiem, ne arī pie nekombatantiem. Konvencija nosaka, ka karojošām pusēm jāaizsargā civiliedzīvotāji no kara briesmām, tie nedrīkst kļūt par uzbrukuma objektiem tikmēr, kamēr tie paši nepiedalās.

Civiliedzīvotājiem jebkuros apstākļos ir tiesības uz cieņu pret to personu, godu, ģimenes tiesības, tiesības netraucēti īstenot savu reliģisko pārliecību, rituālus un paražas. Viņiem ir tiesības uz vienādi humānu apiešanos bez diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas vai reliģiskās piederības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes vai mantiskā stāvokļa.

Aizliegti jebkuri uzbrukumi, kuros bez izšķirības cieš kā militārie, tā arī civilie objekti, uzbrukumi civiliedzīvotājiem represāliju veidā, uzbrukumi objektiem, kas nepieciešami civiliedzīvotāju izdzīvošanai ( piemēram, pārtikas krājumiem, lopiem, sējumiem ), būvēm, kas satur bīstamus spēkus ( piemēram, dambji, ķimikāliju rezervuāri, kodolspēkstacijas ), kā arī neaizsargātām apdzīvotām vietām.

Civiliedzīvotājus nedrīkst iznīcināt, deportēt, aizdzīt verdzībā un piespiest tos piedalīties pretinieka militāro objektu celtniecībā, nedrīkst ekspropriēt to īpašumu un bez vajadzības to iznīcināt.

KOMBATANTI

Kombatanti saskaņā ar Hāgas 1899.gada un 1907.gada konvencijām ir personas, kuras pieder pie karojošo pušu bruņotajiem spēkiem un kurām ir tiesības tieši piedalīties karadarbībā.

Pie kombatantiem tiek pieskaitīti arī bruņoto pašaizsardzības vienību, brīvprātīgo nodaļu un iedzīvotāju grupu locekļi, kas stihiski ķērušies pie ieročiem, lai cīnītos pret iebrukušo ienaidnieku. Viņu statusu reglamentē 1907.gada Hāgas konvencijas un 1947.gada Ženēvas konvencija par karagūstekņiem.

Ja kombatanti nokļūst ienaidnieka karaspēka varā, tiem saskaņā ar kara likumiem un paražām jāpašķir karagūstekņa statuss.

Karadarbības noteikumi un kombatantu statuss ir reglamentēti 1907.gada Hāgas konvencijas noteikumos par sauszemes kara likumiem un paražām¹⁹.

^19	Regulations Respecting the Law and Customs of War on Land. Pp. 650-652

Saskaņā ar 1949.gada Ženēvas konvencijas 1977.gada 8.jūnija I papild protokolu par starptautisko militāro konfliktu upuru aizsardzību²⁰ kombatantu režīmu attiecina arī uz nacionālās atbrīvošanas kustības dalībniekiem, kas cīnās pret koloniālo varu un ārvalstu okupāciju, kā arī pret rasistiskajiem režīmiem. Kombatantiem jābūt ārēji redzamām pazīmēm, kas tos atšķir no mierīgajiem iedzīvotājiem. Tiem atklāti jānēsā militārā forma un ieroči.

Ženēvas papildu protokolos paplašinātas sanitāro vienību tiesības, aizliegts nelikumīgi izmantot Sarkanā Krusta, ANO simbolus un neitrālas valsts formas tērpus.

1977.gada 8.jūnijā tika pieņemts arī II papildu protokols par nestarptautisku militāru upuru aizsardzību²¹.

Protokoli aizliedz:

- Pielietot ieročus, lādiņus, vielas un kara metodes, kas var radīt pārliekus bojājumus un nevajadzīgas ciešanas;

- Pavēlēt neatstāt dzīvu nevienu pretinieku, neņemot gūstekņus un piedraudēt pretiniekam karot uz šādu principu pamata;

- Izmantojot pretinieka uzticību, ka tas atrodas starptautisko tiesību aizsardzībā, nogalināt ievainot vai sagūstīt to – taču tā saucamo “ kara viltību “, lai maldinātu un pamudinātu pretinieku rīkoties neuzmanīgi, nav aizliegts.

Protokoli nosaka, ka arī gadījumos, kas nav starptautiskajos līgumos paredzēti, kombatanti, nekombatanti un civiliedzīvotāji atrodas starptautisko tiesību principu, normu un paražu aizsardzībā, kuras balstās uz humānu sabiedrības saprātu. Protokoli ir saistoši ne tikai kara, bet arī jebkura militāra konflikta un militāras okupācijas laikā, kas nav saistīti ar bruņoto konfliktu.

Pie kombatantiem pieder arī tautas milicija, brīvprātīgie partizāni, ja viņi atbilst šādām prasībām:

- Viņiem ir komandieris, kas atbild par saviem padotajiem;

- Viņi atklāti nēsā ieročus, un tiem ir atšķirības zīme;

- Tie ievēro kara likumus un paražas.

Minētie principi noteikti Hāgas IV konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pielikumā un precizēti 1949.gada Ženēvas konvenciju I papildu protokols.

^20	Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and Relating to the Protection of Victims of International Armed Conflicts ( Protocol I ) of 8 June 1977.
^21	Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and Relating to the Protection of Victims of Non-International Armed Conflicts ( Protocol II ) of 8 June 1977.

Nekombatanti ir karojošo pušu bruņotajos spēkos ietilpstošas personas, kas tieši nepiedalās karadarbībā, bet sniedz šiem bruņotajiem spēkiem palīdzību. Tie ir kara juristi, kara korespondenti, aizmugures intendantu dienests un karaspēka mācītāji. Visi viņi valkā militāro formu.

OKUPĀCIJAS REŽĪMS

Hāgas 1907.gada IV konvencijas pielikuma 42.pants un Ženēvas 1949.gada 12.augusta IV Konvencijas par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā III nodaļa detalizēti reglamentēts arī okupācijas režīms. Hāgas IV konvencijas pielikuma 42.pants definē, ka “ teritorija tiek uzskatīta par okupētu, kad tā nonāk ienaidnieka armijas varā. Ženēvas konvencijā noteikts, ka “ Konvencijas aizsargājamām personām, kas atrodas okupējamā teritorijā, nekādā gadījumā un veidā neatņems šīs Konvencijas sniegtās priekšrocības..., ne sakarā ar šīs teritorijas okupāciju..., ne sakarā ar to, ka okupējusī valsts anektējusi visu vai daļu okupētās teritorijas “ ( 47.pants.). Okupējošās valsts nedrīkst piespiest okupētās teritorijas iedzīvotājus zvērēt sev uzticību.

Ženēvas konvencijas 49.pants noteikts, ka “ Pēc jebkuriem motīviem aizliegts aizsargājamo personu izdzīšana no okupētās teritorijas, kā arī deportācija no okupētās teritorijas uz okupējušās valsts teritoriju vai uz jebkuras citas valsts teritoriju, neskatoties uz to, vai tās okupētas vai ne “. Okupētās valstis nedrīkst aizturēt aizsargājamās personas rajonā, kas sevišķi pakļauts kara briesmām.

“ Okupējošās valsts nedrīkst deportēt un pārvietot savus civiliedzīvotāju daļu uz okupēto teritoriju “ ( 49.pants ).

Okupētajai valstij jāsekmē bērnu iestāžu darbs, bērnu personības noskaidrošana. Nedrīkst piespiest aizsargājamās personas dienēt savos bruņotajos vai palīgspēkos. Šajā virzienā aizliegts jebkurš spiediens un propaganda. Okupējošai varai ir tiesības nosūtīt uz piespiedu darbiem tikai personas, kas ir vecākas par 18 gadiem.

Šie piespiedu darbi pieļaujami vienīgi okupācijas armijas vajadzībām vai darbos, kas saistīti ar okupētās teritorijas komunālajiem uzņēmumiem, pārtiku, dzīvesvietām, apģērbu, transportu vai veselības aizsardzību. Aizsargājamās personas nedrīkst piespiest aizpildīt jebkādu darbu, kas saistīts ar līdzdalību militārajās operācijās. Šīs personas nedrīkst arī mobilizēt vai iesaistīt pusmilitāros darbos ( 52.pants ).

Okupētajai valstij aizliegts iznīcināt okupētās teritorijas iedzīvotāju privāto, sabiedrisko, kooperatīvo vai valsts īpašumu, ja tas nav saistīts ar absolūtu militāro nepieciešamību.

Okupējošai varai visiem iespējamiem līdzekļiem jāapgādā civiliedzīvotāji ar pārtiku un sanitārajiem materiāliem ( 55.pants ) un jāgarantē slimnīcu, sanitāro un sabiedriskās higiēnas iestāžu darbs, ja okupētās teritorijas resursi nav pietiekami.

Okupētās teritorijas krimināllikumi paliek spēkā arī okupācijas laikā, ja tie neapdraud okupējošās valsts drošību. Okupējošās valsts soda normas stājas spēkā tikai pēc to publikācijas vietējā valodā un novadīšanas līdz vietējo iedzīvotāju apziņai. Tiem nav atpakaļejoša spēka ( 64., 65.pants ).

Okupējošā valsts nedrīkst pakļaut arestam, vajāšanai vai tiesai par rīcību, kas izdarīta, vai viedokli, kas izteikts pirms okupācijas vai tās īslaicīgas pārtraukšanas brīdī, izņemot kara likumu un paražu pārkāpšanu ( 70.pants ).

Okupācijas teritorijā apsūdzētajiem jāatļauj visu parasto procesuālo tiesību aizsardzības izmantošana ( 70.-77.pants ).

JŪRAS KARŠ

Jūras karš ir karojošo jūras karaspēka jebkura veida militāra operācija.

Starptautiskajās tiesībās jūras karu reglamentē kā PRĀŽU TIESĪBAS, tā arī starptautiskie līgumi. Vairums vispāratzīto jūras kara tiesību normu reglamentētas šādos dokumentos:

1. 1856.gada Parīzes deklarācijā par jūras karu;
2. 1899.gada Hāgas konvencijas;
3. 1907.gada Hāgas konvencijas par Ženēvas konvencijas principu piemērošanu jūras karam²²;
4. 1907.gada Hāgas konvencijas Par karadarbības atklāšanu,

Par ienaidnieka tirdzniecības kuģu statusu karadarbības sākumā;

Par tirdzniecības kuģu pārvēršana par karakuģiem;

Par piekrastes bombardēšanu ar jūras karaspēka palīdzību.

5. 1909.gada Londonas deklarācijā par jūras kara tiesībām;
6. 1930.gada Londonas protokolā par zemūdeņu darbības pret tirdzniecības kuģiem kara laikā;
7. 1949.gada Ženēvas konvencijā par ievainoto un slimo personu no bruņoto spēku sastāva, kas cietušas kuģa bojāejā, likteņa uzlabošanu;
8. 1971.gada Līgumā par aizliegumu izvietoto kodolieročus un citus masu iznīcināšanas ieročus jūru un okeānu dibenā²³;
9. 1983.gada ANO ĢA rezolūcijā 38/188 par jūras kara bruņojuma ierobežošanu un jūras teritorijas izslēgšanu no

^22	Latvija piedalās kopš pirmskara laika
^23	Latvijas piedalās kopš 1992.gada 3.jūlija. Sk. – Valdības Vēstnesis. – 1992. – 16.jūnija. Latvijai spēkā no 24.06.92.

bruņošanās sacensības sfēras.

Saskaņā ar minēto konvenciju normām jūras karu drīkst vest tikai karojošās puses un vienīgi jūras kara teātra robežās, kas aptver atklāto jūru un karojošo pušu teritoriālos un iekšējos ūdeņus, un gaisa telpu virs tiem. No šī teātra jāizslēdz neitrālo valstu teritoriālie ūdeņi, starptautiskie šaurumi, starptautiskie kanāli un starptautiskās upes.

Saskaņā ar 1930.gada Londonas līguma 22.pantu ne zemūdene, ne virsūdens karakuģis nedrīkst nogremdēt vai bojāt pretinieka civilo transporta kuģi pirms tā pasažieru, komandas un dokumentu “ nogādāšanas drošībā “ uz tā glābšanas laivu, ja tur viņu drošību garantē laika apstākļi un zemes tuvums²⁴.

Jūras spēkiem aizliegts bombardēt neaizsargātas ostas, pilsētas un apdzīvotas vietas, bet ne nocietinājumus, noliktavas un citus objektus, kurus var izmantot pretinieka armijas un flotes vajadzībām.

Aizliegts pielietot ar enkuru nostiprinātas jūras mīnas. Slimās, ievainotās un kuģa bojāejā cietušās personas, kā arī hospitāļu kuģi bauda starptautisko aizsardzību. Grimstošo kuģu personāls, kombatantus ieskaitot, pretinieka kuģiem jāglābj. Karojošo pušu tirdzniecības un pasažieru kuģiem, ja tie netiek izmantoti militāriem mērķiem un tos nepavada apsardze, nedrīkst uzbrukt un gremdēt tos bez brīdinājuma.

Neitrālo valstu kuģus drīkst sagrābt vienīgi tad, ja tie pārkāpj jūras blokādes noteikumus vai ved kara kontrabandu.

JŪRAS BLOKĀDE

Jūras blokāde ( no angļu valodas “ norobežošana “ – blockade ) ir karojošās valsts jūras karaspēka īstenota visas pretinieka piekrastes, atsevišķu tās zonu, līču vai ostu izolācija, kuras mērķis ir pārtraukt bloķētās valsts jūras sakarus un aizšķērsot tās flotes izkļūšanu ārpus bloķējamā rajona.

Jūras blokādes jautājumi reglamentēti:

1. 1856.gada 16.aprīļa Parīzes deklarācijā par jūras karu;
2. 1909.gada Londonas deklarācijā par jūras kara tiesībām, kuras nav stājusies spēkā, bet tomēr tiek uzskatīta par galveno dokumentu kara likumos un paražās. Saskaņā ar Londonas deklarāciju jūras blokādi var pielietot tikai attiecībā uz pretinieka piekrasti un ostām, bet tā nedrīkst aizšķērsot ceļu uz neitrālu valstu piekrasti un ostām.

Jūras blokāde iegūst obligātu raksturu, ja savlaicīgi paziņots par tā

^24	London Naval Treaty, 1930, Art. 22 ( Submarine Warfare ).

Sākumu, ģeogrāfisko rajonu un darbības termiņu, kādā neitrālo valstu kuģiem jāatstāj blokādes rajons. Blokādes pārkāpšanas sekas ir pārkāpēja kuģa un kravas konfiskācija.

Mūsdienās blokādes tiesiskuma kritērijs ir tās saskaņa ar vispārpieņemtajām starptautisko tiesību normām, pirmām kārtām ar ANO Statūtiem. Atbilstoši Statūtu 42²⁵. un 51.pantam²⁶ jūras blokāde var būt tiesiska vienīgi tad, kad tā nepieciešama starptautiskā miera vai drošības atjaunošanai ar ANO Drošības padomes rezolūciju, un gadījumos, kad tās saistīs ar valstu neatņemamo tiesību īstenošanu uz kolektīvo un individuālo pašaizsardzību.

PRĪŽU TIESĪBAS

Prīžu tiesības ( no franču valodas “ sagrābšana “ ) reglamentē prīžu sagrābšanu jūras karā, to iegūšanas likumības pārbaudi īpaši šim nolūkam radītās prīžu tiesās, kā arī atsevišķas karojošo un neitrālo valstu jūras karā.

Prīze ir karojošās puses vai neitrālās valsts kuģis vai krava, kas atrodas uz tā un ko jūras kara laikā sagrābusi puse, atsaucoties uz to, ka šis kuģis pārkāpis starptautisko tiesību, kā arī jūras kara tiesību normas par jūras kravu, tajā skaitā arī kara kontrabandas pārvadāšanu.

Par prīzi var kvalificēt arī kuģi, kas pārkāpis jūras blokādi. Ja prīze sagrābta saskaņā ar pastāvošajām normām, tad kā kuģis, tā krava kļūst par kara trofejām un pāriet tās valsts īpašumā, kas sagrābusi, bet kuģa ekipāža kļūst par karagūstekņiem. Prīžu tiesības reglamentētas:

^25

42.pants – Ja ANO Drošības padome uzskata, kad pasākumi, kas ir paredzēti Statūtu 41.pantā var būt nepietiekami vai jau ir nepietiek, ANO Drošības padome var pilnvarot uzsākt tādu darbību gaisa, jūras un sauszemes spēkiem, kas būtu nepieciešami miera uzturēšanai vai starptautiskā miera un drošības atjaunošanu. Dotā darbība var ietvert spēka demonstrēšana un blokāde pielietojot ANO dalībvalstu sauszemes, jūras un gaisa spēkus. ANO Statūti, kas apstiprināti 1945.gada 26.jūnijā San Francisko , kas spēkā no 1945.gada 24.oktobra.

^26

51.pants – Spēkā esošie Statūti nekāda gadījumā neierobežo tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, gadījumā ja notiek bruņots uzbrukums, kas vērsts pret ANO dalībvalsti, līdz tam laikam kamēr Drošības padome ir pieņēmusi lēmumu par pasākumiem, kas ir nepieciešami starptautiskās miera un drošības atjaunošanā. Pasākumus, kurus ir uzsākusi realizēt ANO dalībvalsts, lai realizētu individuālo vai kolektīvo aizsardzību, ir nepieciešams nekavējoties informēt Drošības padomi, bet dotie pasākumi nekādā gadījumā nedrīkst skart Drošības padomes kompetenci, saistībā ar ANO Statūtiem, attiecībā uz darbībām, kas izdarītas noteiktajā laika periodā, drošības padome var noteikt pasākumus, kurus var uzskatīs par nepieciešamiem starptautiskā miera un drošības uzturēšanai.

1. 1856.gada Parīzes deklarācijā par jūras karu;
2. 1907.gada Hāgas konvencijā;
3. 1909.gada Londonas deklarācijā par jūras kara tiesībām.

Lielbritānija un daudzas citas valstis ( Vācija, ASV, Itālija ) ir uzkrāta plaša prīžu tiesu ( Prize Court ) prakse

GAISA KARŠ

Gaisa karš ir karadarbība, izmantojot jebkura tipa lidaparātus gaisa telpā pret sauszemes, gaisa mērķiem vai mērķiem, kas atrodas uz ūdens.

Gaisa karu reglamentē vispārējās humanitāro tiesību normas. Speciāli gaisa karu reglamentējoši līgumi pagaidām nav izstrādāti. 1907.gada Hāgas IV konvencijā aizliedz bombardēt neaizsargātas pilsētas, ciematus un nemilitāra rakstura celtnes. No šī viedokļa, ka Otrā pasaules kara laikā amerikāņi paklājveidā bombardēja un pilnīgi iznīcināja nemilitāru pilsētu ar milzīgu kultūrvēsturisku mantojumu, kurā atradās pasaulslavenais muzejs – Cvingers, bija rupjš starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums.

1949.gada Ženēvas konvencija par kara upuru aizsardzību aizliedz iznīcināt ievainotos, slimos, medicīnisko personālu un medicīniskās iestādes, hospitāļus, kuģus un citu sanitāro transportu, personas, kas cietušas jūras katastrofās, civiliedzīvotājus.

Hāgas 1954.gada Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta laikā nosaka kultūras vērtībām imunitātes režīmu. Šie noteikumi, bez šaubām, jāievēro jebkura, kā gaisa, tā arī sauszemes kara operācijās. Tāpat nav nemazāko šaubu, ka gaisa kara laikā jāievēro arī 1971.gada Konvencija par cīņu ar prettiesiskiem aktiem, kas vērsti pret civilās aviācijas drošību.

Kara gaisa spēkiem, protams, jāievēro arī 1981.gada Konvencijas par konkrētu parasto ieroču veidu, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgus bojājumus vai kuriem ir neizmeklējoša iedarbība un trīs tai pievienoto protokolu noteikumi.

I protokols aizliedz lietot jebkurus ieročus, kam ir tādas šķembas, kuras nevar atrast ar rentgenu, īpaši, ja šādas bumbas pielieto pret civiliedzīvotājiem vai civiliedzīvotāju bieži apdzīvotos rajonus. Pie šādiem ieročiem piederēja kasešu – plastmasas lodīšu bumbas.

Šis konvencijas II protokols, starp citu, aizliedz lietot arī tā saucamās “ pārsteiguma mīnas “ sadzīves priekšmetu vai rotaļlietu veidā.

III protokols aizliedz pielietot līdzekļus pret civiliedzīvotājiem. ASV plaši pielietoja fosfora un napalma bumbas pret civiliedzīvotājiem Vjetnamā un, pārkāpjot Hāgas IV konvencijas noteikumus, 1986.gadā bombardēja dzīvojamos kvartālus Lībijā – valsts, ar kuru tā tobrīd nebija kara stāvoklī.

CITAS AIZLIEGTĀS KARA METODES UN LĪDZEKĻI

Jebkura kara leģitīmais mērķis, protams, ir iznīcināt pretinieka kombatantu dzīvo spēku un kara resursus. Taču, kā jau agrāk minēts, karojošajām pusēm nav tiesību izmantot jebkurus līdzekļus, nav tiesību karot ar mērķi iznīcināt civiliedzīvotājus, nekombatantus, medicīnisko personālu, kultūras vērtības un citus nemilitārus objektus, it īpaši tādus, kas sevī ietver apkārtējai videi un iedzīvotājiem bīstamu raksturu ( dambji, spēkstacijas ).

Bez tam karojošajām pusēm aizliegts izmantot arī masu iznīcināšanas līdzekļus, piemēram, ķīmiskos un bakterioloģiskos kaujas līdzekļus. Šis jautājums pirmo reizi tika apspriests jau 1899.gada Hāgas konferencē, kā arī vēlāk Versaļas miera līguma 171.pantā, Senžermēnas līguma 135.pantā, Neijī līguma 82.pantā, Trianonas līguma 119.pantā un Sevras līguma 176.pantā.

Jāatzīmē, ka Pirmā pasaules kara laikā karojošās puses, vispirms Vācija, rupji pārkāpa Hāgas konvencijas. Tā pielietoja gan indīgās gāzes, arī Rīgas frontē Nāves salā, gan arī sprāgstošās lodes. Tāpēc 1925.gada Ženēvas protokols attiecībā uz smacējošo, indīgo un tamlīdzīgu gāzu un bakterioloģisko līdzekļu lietošanas noliegumu kara laikā²⁷ no jauna aizliedza smacējošu, indīgu un citu gāzu, kā arī bakterioloģisko ieroču pielietošanu karā²⁸.

Princips, pēc kura karojošo pušu savu kara metožu izvēle ir ierobežota, tika noteikts jau 1907.gada Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pielikuma 22.pantā. Šis princips tika atkārtots arī vairākos vēlākajos dokumentos²⁹.

Otrā pasaules kara laikā japāņi izstrādāja un izmēģināja uz karagūstekņiem bakterioloģiskos ieročus. Vēlāk šos ieročus izstrādāja gan PSRS, gan arī citas lielvalstis. 1972.gada 10.apriļa Konvencija par bakterioloģisko un toksīnu ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzkrāšanas aizliegumu un to krājumu iznīcināšanu ir pirmais starptautiskais līgums, kas garantēja pilnīgu praktisku atbruņošanos vienas ieroču šķiras ietvaros. Konvencija bez tās nosaukumā minētā aizliedz arī šo ieroču nodošanu citai valstij un nosaka dalībvalstīm saistību iznīcināt šos ieročus 9 mēnešu laikā no Konvencijas stāšanās spēkā. Konvencija stājās spēkā 1975.gada 26.martā. Tajā piedalījās vairāk

^27	Latvija piedalās kopš pirmskara laikiem
^28	Geneva, June 17, 1925; T.S. 24 ( 1930 ); Cmnd. 3604.
^29	Doc. UN, A/32/144, 15.08.1977.

par 110 valstīm, tajā skaitā ASV un PSRS.

1977.gada 18.maijā tika parakstīta Konvencija par aizliegumu izmantot dabas vides ietekmēšanas līdzekļus militāros un jebkuros citos naidīgos nolūkos. Konvencijas 1.pants aizliedz izmantot šos līdzekļus, lai sagrautu citu dalībvalsti vai radītu tai kaitējumu. Saskaņā ar šīs Konvencijas papildu protokola 36.pantu dalībvalstis apņemas, izgudrojot, izgatavojot, iegādājoties, izpētot un pieņemot bruņojumā jaunus ieroču veidus, noteikt, vai šie ieroči nav pakļaujami minētās Konvencijas noteiktajam aizliegumam.

Cīņa par kodoltermisko ieroču ierobežošanu un aizliegumu turpinās jau daudzus desmitus gadu. Taču pagaidām ir izdevies no tiem atbrīvot tikai dažas ģeogrāfiskās sfēras vai reģionus, Pie šo līgumu sērijas pieder:

1. 1959.gada Līgums par Antarktiku;
2. 1967.gada Līgums par kodolieroču aizliegumu Latīņamerikā;
3. 1968.gada 1.jūlija Līgums par kodolieroču neizplatīšanu³⁰. Pēdējais līgums ir spēkā kopš 1970.gada 5.marta. Latvija tam pievienojās 1992.gada 21.janvāri un deponēja savu ratifikācijas dokumentu ANO 1992.gada 31.janvārī, noslēdzot šajā sakarā Līgumu ar Starptautisko atomenerģijas aģentūru³¹;
4. 1971.gada 11.februāra Līgums par aizliegumu izvietot kodolieročus un citus masu iznīcināšanas ieročus jūru un okeānu dibenā. Šī konvencija aizliedza izvietot minētos ieročus jūru un okeānu dibenā ārpus saviem teritoriālajiem ūdeņiem ( I p. ) ³².

Tā kā psihotropās vielas arī var izmantot kā kaujas līdzekļus, tad jāmin arī 1971.gada 21.februāra Vīnes konvencija par psihotropajām vielām³³. Latvija tās dalībniece kopš 1993.gada 14.oktobra.

Pilnīgs kodolieroču aizliegums noteikts 1972.gada ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā 2936 ( XXVII ), kurā valstis svinīgi atsacījās “ no spēka pielietošanas starptautiskajās attiecībās jebkurā tā formā saskaņā ar ANO Statūtiem. Tās iestājās par aizliegumu uz visiem laikiem pielietot kodolieročus “.

Līguma veidā kodolieroču aizliegums ietverts ASV un PSRS 1973.gada 22.jūnija Vienošanās par Kodolkara novēršanu. Taču tajā kodolieroču nepielietošanas noteikums nav absolūts, jo puses saskaņā ar

^30	Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons.
^31	Agreement between the Republic of Latvia and the International Atomic Energy Agency for the Application of Safeguards in Connection with the Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons.
^32	Latvija pievienojās šai Konvencijai 1992.gadā.
^33	PSRS AP Ziņotājs. – 1972.gada. – Nr. 30. – 257.p.

6.pantu ir tiesīgas tos pielietot pašaizsardzības nolūkos.

Hāgas 1954.gada 14.maija Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta laikā un tās papildu protokoli nosaka kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta laikā. Protokolos šīs kultūras vērtības definētas kā kustāmās un nekustāmās vērtības, kurām ir liela nozīmē kā katras tautas kultūras mantojumam. To vidū minēti:

1. Arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļi, reliģiski vai civili arhitektūras ansambļi, arheoloģijas atradumu vietas;

2. Ēkas, kuru galvenā nozīme ir kultūras vērtību saglabāšana un eksponēšana;

3. Centri, kuros koncentrētas ievērojamas kultūras vērtības.

Kultūras vērtību aizsardzība paredz cieņu pret tām un to apsargāšanu. Kultūras vērtību aizsardzība pret iespējamiem militāriem konfliktiem dalībvalstīm savā teritorijā jāsagatavo jau miera laikā.

Valstīm jāizslēdz jebkura kultūras vērtību revīzija, zagšana, laupīšana un prettiesiska izmantošana vai piesavināšanās un jebkuri vandālisma akti pret tām.

Pret personālu, kas apsargā kultūras vērtības, jāizturas ar cieņu, tam jāatļauj turpināt savu funkciju pildīšanu pat tad, ja tas nokļūst pretinieka rokās.

Dalībvalstīm uzlikts par pienākumu ieviest savā kriminālajā likumdošanā normas par šo Konvencijā noteikto normu kriminālvajāšanu.

1981.gada Konvencijai par konkrētu parasto ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kam ir neselektīva darbība³³, Latvijas pievienojās 1992.gada 16.septembrī. 1995.gada 1.maijā Konvenciju bija ratificējušas 49 valstis, ieskaitot ASV, Lielbritāniju, Krieviju, Franciju, Ķīnu un Vāciju³⁴.

II protokolā par mīnu, lamatu mīnu un citu ieroču lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu ( spēkā kopš 2.12.83. )³⁵ ar terminu “ lamatu mīna “ apzīmēta “ jebkura ierīce vai materiāls, kas paredzēts, konstruēts vai pielāgots nonāvēšanai vai bojājumu nodarīšanai un kas eksplodē negaidīti, kad cilvēks pieskaras vai tuvojas šķietami nekaitīgam

^33	Convention on the Protection of the Certain Conventional Weapons witch may be Deemed to be Excessively Injurious or have Indiscriminate Effects. See – Yves Sandoz, “ Prohibitions or Restrictions on the Use of Certain Conventional Weapons, United Nations Conference on Prohibitions or Restrictions on the Use of Certain Conventional Weapons, Geneva ( 1981 ). Teksts latviešu valodā sk. – PSRS Augstākās Padomes Ziņotājs. – 1984. – Nr. 3. – 50.p.
^34	UNIDIR Newsletter, 28/29, 12. 94, 5. 95, pp. 42 – 43
^35	Protocol on Prohibitions or Restrictions on the Use of Mines Booby-Traps and Other Devices.

priekšmetam “.

Ar terminu “ citas ierīces “ protokolā apzīmē “ ar rokām uzstādāmas kaujas ierīces un ierīces, kas paredzētas nonāvēšanai, bojājumu vai kaitējuma nodarīšanai un ko iedarbina ar distances vadību vai automātiski pēc zināma laika “.

Konvencijas 3.pants aizliedz šo ieroču lietošanu jebkādos apstākļos.

Konvencijas 7.pants noteica konfliktā esošajām pusēm reģistrēt savus mīnu laukus un pēc konflikta beigšanās informēt par tiem pretējo pusi un ANO Ģenerālsekretāru, lai aizsargātu pret tiem civiliedzīvotājus. Pēc konflikta puses aizvāc vai padara nekaitīgas mīnas un lamatu mīnas ( 8.pants ).

III protokolā par aizdedzinošo ieroču ( incendiary weapons ) lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu³⁶ ar terminu “ aizdedzinošie ieroči “ 1.pantā apzīmēti “ jebkādi ieroči vai kaujas ierīces, kas pirmām kārtām paredzēti objekta aizdedzināšanai vai apdegumu radīšanai cilvēkiem ar liesmas, siltuma iedarbības palīdzību “.

Protokola 1.panta a) daļā pie šādiem ieročiem min liesmu metējus, fugasus, šāviņus, raķetes, granātas, mīnas, bumbas un citas tilpnes ar aizdedzinošām vielām. 2.pants aizliedz jebkādos apstākļos ar šiem ieročiem uzbrukt civiliedzīvotājiem, militārajiem objektiem civiliedzīvotāju koncentrācijas reģionos, mežiem un augu segai.

PSRS pievienojās šai Konvencijai 1981.gadā un ratificēja 1982.gada 10.jūnijā, bet Latvija – 1992.gada 16.septembrī³⁷.

1993.gada 13.janvārī Konvencijas par ķīmisko ieroču radīšanas, ražošanas, uzkrāšanas un lietošanas aizliegumu un to krājumu iznīcināšanu izstrādāšanu atbalstīja apmēram 145 valstis. Konvencijas īpatnība ir tā, ka saskaņā ar tās 1.pantu tā ir pielietojama situācijās, kas ir saistīta ar 1949.gada Ženēvas konvencijām. Konvencijai ir pievienoti trīs protokoli. Saskaņā ar Konvenciju dalībvalstis apņemas ķīmiskos ieročus nekad:

1. Neattīstīt, neražot, citādi neiegūt, neuzkrāt un nesaglabāt;
2. Tieši vai netieši nevienam nenodot;
3. Nelietot un neiesaistīties militārā sagatavošanā to pielietošanai;
4. Neatbalstīt nevienu, kas gatavojas pārkāpt šo konvenciju.

Saskaņā ar Konvenciju dalībvalstis apņemas:

1. Iznīcināt ķīmiskos ieročus, kas ir to jurisdikcijā esošajā teritorijā vai kontrolē;
2. Iznīcināt visus ķīmiskos ieročus, ko tās atstājušas citu valstu teritorijās;

^36	Protocol on Prohibition or Restriction on the Use of Incendiary Weapons.
^37	Valdības Vēstnesis. 1992.gada 2.decenbrī.

3. Iznīcināt visas ķīmisko ieroču ražošanas jaudas, kas ir dalībvalstu teritorijās vai to jurisdikcijā;
4. Nelietot dumpju kontroles līdzekļus ( riot control agents ) kā kaujas līdzekļus.

Latvija pievienojās šai konvencijai 1993.gada 6.maijā.

KARA PĀRTRAUKŠANA

Karastāvokļa pārtraukšana jāatšķir no karadarbības pārtraukšanas, kuras parastākās formas ir kapitulācija un pamiers.

Pamiers ir karadarbības pārtraukšana uz laiku pēc pušu vienošanās. Izšķir lokālo un vispārējo pamieru.

Lokālais pamiers var būt noteikts starp atsevišķām karaspēka daļām vai arī ierobežotā karadarbības teātrī. Pamiera mērķis var būt ievainoto un mirušo savākšana, parlamentāriešu nosūtīšana vai civiliedzīvotāju izvākšana no karadarbības teātra.

Vispārējā pamiera apstākļos karadarbība tiek pārtraukta ne tikai lokāli, bet vispār starp karojošām pusēm. Šādu aktu parasti sankcionē nevis valsts militārie, bet gan politiskie vadītāji. Mūsdienās viena no starptautiskajām institūcijām, kas var būt pamiera iniciators, ir ANO Drošības padome.

Kapitulācija ir karojošās puses visu bruņoto spēku vai to daļu pretošanās pārtraukšana.

Kapitulācija parasti var būt saistīta ar kapitulējušās puses karaspēka ieroču nolikšanu un to, kā arī kara bāžu un cietokšņu pārvēršana uzvarējušās puses rokās. Atkarībā no kapitulācijas noteikumiem kombatanti var nokļūt pretinieka varā un pārtapt par karagūstekņiem. Vissmagākie kapitulācijas noteikumi – bezierunu kapitulācija – notiek pretinieka bruņoto spēku pilnīgas sagrāves gadījumā.

Taču formāli pat bezierunu kapitulācija nepārtrauc karastāvokli. Karastāvokli starp karojošām pusēm pārtrauc vai nu ar vienpusēju deklarāciju, vai ar miera līgumu. Pēckara prakse šajā konvencijā ieviesa zināmas korekcijas, kad Korejā 1953.gadā karastāvoklis praktiski tika pārtraukts ar pamieru. Tas pats 1954.gadā notika attiecībā starp Vjetnamu un Franciju, 1962.gadā – starp Alžīriju un Franciju un 1973.gadā – starp Vjetnamu un ASV.

Karastāvokli starp PSRS un Vāciju tika pārtraukta 1955.gadā ar vienpusējo PSRS Augstākās Padomes Dekrētu. Turpretim karastāvoklis ar Japānu PSRS pārtrauca 1956.gadā ar kopējo deklarāciju.

SARPTAUTISKI TIESISKĀS ATBILDĪBAS JĒDZIENS UN BŪTĪBA.

Starptautiski tiesiskā atbildība ir starptautisko tiesību subjektu pienākums atbildēt par to darbības vai bezdarbības radīto kaitējumu¹.

Par starptautisko atbildību var runāt arī kā par starptautisko tiesību principu. Valstu atbildības jautājumi var tikt risināti diplomātiskā ceļā vai ar jebkuras starptautisko strīdu izlīdzināšanas procedūras starpniecību. Citos gadījumos cietusī valsts var ķerties pie atbildes pasākumiem.

Starptautiski tiesiskās atbildības pamats ir starptautisko tiesību subjektu darbība vai bezdarbība, kas pārkāpj citu starptautisko tiesību subjektu tiesības, ir pretrunā ar pārkāpēja starptautiskajām saistībām un veido starptautisko tiesību pārkāpumu. Līdz XVIII gadsimtam starptautisko atbildību uzskatīja par valsts suverenitātes pārkāpumu. Pirmie starptautiskās atbildības kodifikācijas mēģinājumi notika XIX gadsimtā, bet tie skāra tikai valsts atbildību par tās teritorijā notiekošajiem ārvalstnieku tiesību pārkāpumiem militāro konfliktu, nekārtību vai nacionalizācijas rezultātā. Arī tie kodifikācijas mēģinājumi, kas pēc Pirmā pasaules kara notika Tautas Savienības ietveros, patiesībā skāra tikai ārvalstnieku tiesību pārkāpumus.

Starptautisko tiesību komisijas 34.sesijas laikā 1982.gadā darbā pie tēmas “ Starptautiskā atbildība “ tika pieņemti vairāki projekta panti, kas kodificēja Starptautisko tiesību normas. Tā 1.panstā bija noteikts, ka valsts starptautiski prettiesiskā darbība izraisa šīs valsts pienākumus un citas valsts tiesības.

Tas tomēr nedrīkst būt savstarpēji nesamērīgiem, salīdzinot ar tiesībpārkāpuma nopietnību ( 2.pants ). Šie pienākumi un tiesības nedrīkst būt pretrunā ar vispārpieņemto starptautisko tiesību normām, un tiem jāsaskan ar ANO Statūtu principiem ( 5.pants ).

Starptautisko tiesību pārkāpums, kas veido starptautisko noziegumu, ietver jebkuras citas valsts pienākumu:

1. ( a ) neatzīt šāda akta rezultātus par tiesiskajiem;

( b ) nesniegt šādai valstij palīdzību.

2. MUTATIS MUTANDIS pielietot ANO Statūtu noteikumus starptautiskā miera un drošības nodrošināšanai².

Starptautisko tiesību pārkāpums jeb delikts³ ir gadījums, kad starptautisko tiesību subjekts pārkāpj valstu, to institūciju, starptautisko

^1	L.Henkin, ... “ International Law “. P.519.
^2	Report of the International Law Commission on the work of its thirty-fourth session 3 May – 23 July 1982, General Assembly office. Rec. thirty-seventh Suppl. No. 10 ( A/34/10 ), United Nations. New York ( 1982 ) pp.173-174.
^3	Llatin. – kļūda, vaina, pārkāpums, noziegums, grēks. Delictum commitere – izdarīt noziegumu.

organizāciju , juridisko vai fizisko personu tiesības vai saistības saskaņā ar līdzdalību starptautiskā organizācijā. Tā sekas ir starptautisko tiesību subjekta atbildība, respektīvi, pienākums izlīdzināt radīto kaitējumu un kompensēt zaudējumus.

Starptautisko tiesību komisija uzskata, ka no starptautisko tiesību pārkāpumiem nepieciešams izdalīt īpaši smagos deliktus, kas

apdraud pašu valstu un nāciju eksistenci, mieru, starptautisko drošību un draudzīgās attiecības starp tautām un veido starptautisko noziegumus⁴.

Starptautisko tiesību pārkāpumu jānošķir no nedraudzīga akta, kas var būt atsevišķu otras valsts vai tās institūciju un pilsoņu tiesību un pilnvaru ignorēšana. Nedraudzīgs akts var arī nebūt tiešs starptautisko tiesību pārkāpums, bet tas tomēr var būtiski kaitēt tai valstij, pret kuru ir vērsts. Tāpēc nedraudzīga akta sekas var būt retorsijas, kas ir pārkāpējas valsts, tās institūciju vai pilsoņu tiesību atbildes ierobežojums.

Starptautisko tiesību komisijas tēmas “ Starptautiskā atbildība “ kodeksa projektā ir fiksējusi vispāratzītu normu, ka atbildības jautājumos valsts institūciju rīcība tiek uzskatīta par attiecīgās valsts rīcību, kas pakļauta starptautiskajām tiesībām ( 5.pants ), neatkarīgi no šīs institūcijas līmeņa un kompetences ( 6.pants ), vietējo varu ieskaitot ( 7.pants ).

STARPTAUTISKO TIESĪBU PĀRKĀPUMA JURIDISKAIS SASTĀVS.

Delikta objekts var būt:

1. Starptautisko līgumu un vispārpieņemto starptautisko tiesību principu ievērošana;
2. Ārvalsts tiesības, gods, cieņa un tās īpašuma tiesības;
3. Ārvalstnieku tiesības;
4. Ārvalsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību un to personāla tiesības, privilēģijas un imunitāte.

Starptautiskā nozieguma objekts var būt miers, valstu un tautu drošība, draudzīgas attiecības starp tautām, kā arī masveida un rupji cilvēka tiesību pārkāpumi ( piemēram, genocīds, rasisms ).

Starptautiskā nozieguma objektīvā puse, pēc starptautisko tiesību komisijas viedokļa, ir darbība vai bezdarbība, kas ir pretrunā ar valstu tiesībām un pienākumiem.

Patlaban ir daudz starptautisko dokumentu, kas definē dažādus

^4	Starptautisko tiesību komisijas ziņojums tās XXIX sesijā 1977.gada 9.maijā – 29.jūlijā. GA Offic. Rec. XXXVII Suppl. No. 10. p. 20.

starptautisko tiesību pārkāpumus. Tā noteiktu deliktu sastāvs ir definēts, piemēram: 1926.gada Konvencija par verdzību, 1948.gada Konvencija par genocīda nozieguma novēršanu un sodu par to, 1966.gada Starptautiskā konvencija par visu formu rasu diskriminācijas izskaušanu, 1974.gada Agresijas definīcija u.c.

Starptautiskās atbildības pamats ir apstāklis, ka tiesībpārkāpējam jābūt starptautisko tiesību subjektam. Starptautiskās atbildības subjekts nevar būt fiziska persona. Parastos apstākļos fiziska persona pat par noziegumiem pret starptautiskajām tiesībām, tajā skaitā arī kara noziegumiem, atbild nozieguma pastrādāšanas vietā un saskaņā ar vietējām tiesībām.

Turpretim valsts atbildība iestājas gadījumos, kad ir konstatējams tās nodoms, respektīvi, šīs valsts ir apzināti, ar iniciatīvu pastrādājusi noziegumu vai to pieļāvusi, ka tiek pārkāptas citas valsts tiesības, tādējādi kļūstot vainīga deliktuālā nolaidībā.

Starptautiski tiesisko pretenziju subjekts parasti ir valsts, pat tad, ja tiesībpārkāpumā konkrēti vainīgas valsts institūcijas, amatpersonas, piemēram, policisti, muitnieki, robežsargi vai pilsoņi.

Starptautiskā atbildība var iestāties gadījumā, ja nacionālās tiesībsargāšanas institūcijas atsaka tiesību ārvalstu juridiskajām vai fiziskajā personām, ko uzskata par rupju starptautisko tiesību pārkāpumu. Tomēr šis tiesībpārkāpums tiek fiksēts, atbildība iestājas un attiecīgā valsts, kuras juridisko vai fizisko personu tiesības ir pārkāptas, ķeras pie viņu starptautiskās aizsardzības vienīgi tad, kad dotā persona dotajā valstī izsmēlusi visas iekšējās iespējas savu tiesību īstenošanai.

STARPTAUTISKĀ TIESĪBPĀRKĀPUMA SUBJEKTĪVĀ PUSE

Starptautiskā nozieguma vai deliktam, lai tas tiktu konstatēts, ir jāsatur vaina, tātad vai nu tiešs nodoms izraisīt kaitīgās sekas, vai apzināti šīs kaitīgās sekas jāpieļauj, vai jāpieļauj neuzmanība vai arī noziedzīga pašpārliecinātība.

Starptautisko noziegumu subjektīvā puse ir noteikta daudzos starptautiskos dokumentos. Tā 1974.gada agresijas definīcija noteikts, ka agresija ir:

1. Vienas valsts iebrukums vai uzbrukums otras valsts teritorijai vai jebkurai vai jebkura militāra okupācija, kā arī citas valsts teritorijas pievienošana ar spēku;

2. Citas valsts teritorijas bombardēšana ar bruņotajiem spēkiem vai jebkādu ieroču pielietošana pret citas valsts teritoriju;

3. Citas valsts ostu vai piekrastes blokāde ar bruņotajiem spēkiem;

4. Uzbrukums ar bruņotajiem spēkiem citas valsts sauszemes, jūras un gaisa spēkiem;

5. Vienas valsts bruņoto spēku, kas atrodas otras valsts teritorijā saskaņā ar savstarpējo līgumu, darbība pret šo valsti pretēji līguma noteikumiem;

6. Vienas valsts atļauja izmantot savu teritoriju otrai valstij agresijas izraisīšanai pret trešo valsti;

7. Bruņotu bandu, grupu vai valsts regulāro bruņoto spēku un algotņu iesūtīšana bruņota spēka pielietošanai pret otru valsti ( 3.pants ).

Definīcijas 4.pantā noteikts, ka minētais uzskaitījums nav izsmeļošs. Nekādi politiski, militāri, ekonomisti vai citi apsvērumi nevar kalpot par attaisnotu agresiju ( 5.pants ).

ĢA 1947.gada 3.novembra rezolūcijā 110 ( II ) ir norāde ne tikai uz tiešo, bet arī eventuālo vainu kara propagandas gadījumā.

STARPTAUTISKI TIESISKĀS ATBILDĪBAS FORMAS

VALSTU ATBILDĪBA

Valstu starptautiski tiesiskās atbildības formas ir izstrādātas valstu sadarbībai gaitā starptautisko tiesību radīšanas procesā. Jau 1907.gada IV Hāgas konvencijā, kas reglamentēja sauszemes karu, bija noteikts: “ Karojošā puse, kas pārkāpj šos noteikumus, ja lieta to pieprasa, jāmaksā kompensācija. Tā atbild par visām savu bruņoto spēku veidojošo personu darbībām. Uzskata, ka šī norma ir nostiprināta arī paražu tiesībām.

Politiskā atbildība. Ja tiek pazemota valsts, tās institūcijas, oficiālās personas vai pilsoņi un kaitējumam, kas tiek radītas, ir nemateriāls raksturs, tad vainīgajai valstij var uzlikt par pienākumu sniegt satisfakciju. Tās formas var būt oficiāla atvainošanās, līdzjūtības izteikšana, salutēšana cietušās valsts karogam, vainīgo amatpersonu atcelšana no amata, krimināli sodāmu darbību gadījumā vainīgo nodošana tiesai, atteikšanās no imunitātes, kompensācijas izmaksāšana u.c.

Starptautisko noziegumu vai materiālo rakstura kaitējuma radīšanas gadījumā valstij var uzlikt par pienākumu izlīdzināt materiālos zaudējumus un pielietot pret vainīgo individuālās vai kolektīvās sankcijas.

Individuālās sankcijas atbildei uz otras valsts starptautiski prettiesisku rīcību ir represālijas, kuru mērķis ir piespiest tiesībpārkāpēju valsti pārtraukt šādu darbību vai arī likt izlīdzināt radīto kaitējumu. Represālijs nedrīkst būt militāra rakstura. Tām jābūt samērīgām ar izdarīto tiesībpārkāpumu. Cietusī valsts nedrīkst sagrābt valsts tiesībpārkāpējas teritoriju, bloķēt tās krastus, jo šīs darbības, kā jau minēts iepriekš, tiek kvalificētas kā agresijas, ja tās nav pašaizsardzība saskaņā ar ANO Statūtu 51.pantu.

Pie tiesiskām represālijām var pieskaitīt priekšlikumu atsaukt savu vēstnieku, konsulu vai ģenerālkonsulu, diplomātisko vai konsulāro attiecību pārtraukšanu. Pēc prasību izpildīšanas represālijas nekavējoties jāpārtrauc.

Materiālā atbildība iespējama kā starptautiskā delikta, tā nozieguma gadījumā. Šīs atbildības pamats ir materiālā kaitējuma radīšana. Materiālā atbildībā var izpausties kā nepieciešamība samaksāt reparācijas⁵ vai veikt restitūciju⁶.

Kontribūcija⁷, kuru starptautisko attiecību praksē pielietoja līdz 1919.gadam, ir piespiedu nodeva, ko okupācijas vara uzlika kara laikā okupētās teritorijas iedzīvotājiem, kā arī nauda vai citas materiālās vērtības, ko karā uzvarējusī valsts iekasēja no zaudējošās valsts savu kara izdevumu segšanai. Agrāk kontribūcijas plaši pielietoja kā līdzekļu atjaunošanu kara vajadzībām. Mūsdienu kontribūciju uzlikšanu okupēto teritoriju iedzīvotājiem aizliedz 1949.gada Ženēvas konvencija par mierīgo iedzīvotāju aizsardzību kara laikā.

Reparācijas cietušajai pusei var tikt samaksātas naudas ekvivalentā, rūpniecības iekārtās vai precēs, kas tiek piegādātas stingri noteiktos termiņos. Reparācijās var ieslēgt arī zaudēto peļņu.

Restitūcija ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Tā iespējama vienīgi gadījumā, kad tādu stāvokli atjaunot vispār ir iespējams. Reparāciju un restitūciju lielumu parasti nosaka miera līgumos.

FIZISKO PERSONU ATBILDĪBA

Saskaņā ar 1945.gada 8.augusta Apvienoto Nāciju Londonas vienošanos par Kara tribunāla izveidošanu⁸ starp ASV, Franciju, Lielbritāniju un PSRS “ Par Eiropas ass⁹ valstu galveno kara noziedznieku tiesas vajāšanu un sodīšanu “ izveidoja Starptautisko kara tribunālu. Tas darbojās visu Apvienoto Nāciju interesēs un pielietoja Starptautiskā kara tribunāla Statūtus.

^5	Latin. – atgūt, atjaunot.
^6	Latin. – izlabot, atjaunot agrāko stāvokli
^7	Latin. – piespiedu nodevas.
^8	Agreement for the Establishment of the International Military Tribunal, see U.S. Dep. Of St., Trial of War Criminals 13. Dep. Of St. Publ. No. 2420 ( 1945 ).
^9	“ Eiropas ass “ valstu materiālā atbildība pēc Otrā pasaules kara bija noteikta saskaņā ar 1945.gada Potsdamas vienošanos un 1947.gada noslēgtajos Parīzes miera līgumos. Tie tika noslēgti ar Itāliju, Somija, Bulgāriju, Rumāniju n Ungāriju.

Pēc Nirbergas Starptautiskā kara tribunāla Statūtu galveno kara noziedznieku sodīšanai 6.panta šāda rīcība ir noziegumi:

1. Noziegumi pret mieru, tajā skaitā agresīva plānošana, sagatavošana, izraisīšana vai vešana vai karš, pārkārtojot starptautiskos līgumus, vienošanās vai solījumus, vai līdzdalību kopējā plānā vai sazvērestībā, kas vērsti uz jebkuras iepriekš

minētas darbības īstenošanu;

2. Kara noziegumi, tajā skaitā kara likumu un paražu pārkāpumi. Šie pārkāpumi ir šādi:

- Okupētās teritorijas mierīgo iedzīvotāju slepkavība;

- Spīdzināšana;

- Aizvešana verdzībā vai citos nolūkos;

- Karagūstekņu vai personu, kas atrodas jūrā, slepkavošana vai spīdzināšana;

- Ķīlnieku slepkavošana;

- Sabiedriskā vai privātā īpašuma izlaupīšana;

- Bezjēdzīga pilsētu un ciematu iznīcināšana;

- Kara nepieciešamības neizraisīta postīšana un citi noziegumi.

3. Noziegumi pret cilvēcību, tajā skaitā slepkavība, iznīcināšana, paverdzināšana, izsūtīšana un cita veida nežēlība, kam tiek pakļauti civiliedzīvotāji pirms kara vai kara laikā, vai vajāšana pēc politiskiem, rases vai reliģiskiem motīviem ar mērķi īstenot šos noziegumus, vai sakarā ar jebkuru noziegumu, kas pakļauts Tribunāla jurisdikcijai neatkarīgi no tā, vai šīs darbības bija nebija tās valsts iekšējo tiesību pārkāpumi, kur tās tika pastrādātas.

Pēc Nirnbergas Statūtu 6. un 7.panta sodāmi vadītāji, valsts vadītājus ieskaitot, organizatori, kūdītāji un izpalīgi.

Tiesu instances galveno kara noziedznieku tiesāšanai var būt gan starptautiskais kara tribunāls kā cietušo valstu kolektīva institūcija, gan arī cietušo valstu nacionālās tiesas, kas tiesāja izpildītājus.

STARPTAUTISKO NOZIEGUMU APKAROŠANAS KODIFIKĀCIJA PĒCKARA PERIODĀ

Starptautisko noziegumu kodifikācija pēckara periodā notika daudzās speciālās ANO konvencijās. Par starptautisko noziegumu tiek kvalificēts arī genocīds. Saskaņā ar ANO 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nozieguma novēršanu un sodu par to – genocīds ir darbība, kas vērsta uz to, lai daļēji vai pilnībā iznīcinātu nacionālo, etnisko, rases vai reliģisko grupu un kas izpaužas šo grupu pārstāvju slepkavībās; tādu dzīves apstākļu radīšanā, kas aprēķināti to pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai.

1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību 49.panta 1.daļa aizliedz piespiedu kārtā individuāli vai masveidā deportēt okupētās valsts civiliedzīvotājus no okupētās teritorijas un okupētās valsts teritoriju vai citu valsti, neņemot vērā nekādus okupējošās valsts motīvus.

Bet 49.pants 6.daļā noteikts, ka “ okupējošā valsts nedrīkst deportēt vai pārvietot daļu savu civiliedzīvotāju uz okupētās valsts teritoriju “.

1968.gada 26.novembrī noslēgtā Konvencija par noilguma nepiemērošanu attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Latvija piedalās šajā Konvencijā no 1990.gada 4.maija, spēkā no 13.07.92.

Konvencijas preambulā tiek nosodīts kā jau minētie noziegumi, tā arī pamattautību politisko un ekonomisko tiesību pārkāpumi un aparteīds.

Konvencijas I pantā noteikts, ka nekāds noilgums netiek pielietots attiecībā uz šādiem noziegumiem:

1. Kara noziegumi;
2. Noziegumi pret cilvēci.